kāre

nekad nav bijušas tādas trīsas, tādas sajūtas, kā ir tagad.
tas ir tik neapturami, nespēju pārstāt, kaut gribu, lai tas beidzās!
sapņi - paliek vien kā sapņi, lai kā vēlētos pretējos.
kaut tas būtu tik vienkārši.
vēlēšanas lielāka, kāda jebkad ir bijusi.
sajust un izbaudīt.
kaut nedaudz, lai rimtos, kaut uz mirkli.
bet NEdrīkst, tas nav iespējams, nekādā veidā, SAPŅI VIEN!
Spēcīga iekāre.
atkal trīsas un elpas vilcieni aizraujas.
nevar atļauties, žēllllll.grūti.

vēlos!

Spārni

Vai ir vilšanās, vai tīrais vienalga jau palicis? Ne tikai Rudenī, bet arī tagad, savā veidā vienaldzība. Kļūstot visam grutakam ir zaudēta cerība un tā nav manējā, bet gan kāda cita.
Tas noteikti nav tas, kas man labākais varētu būt attiecoties uz manu dzīves grūtāko jautājumu, es maz nezinu vairs.
Bet ir bet.
Atrodas kāds, kam rūp, pazīstot mani vien 2 dienas, cilvēks ir devis man spēku, uzklausījis, ticējis, sniedzis vairāk nekā kāds cits to spētu. Pateicība, milzīga pateicība no manas puses.

Now is Good

Kas ir dzīve? mūžīgs jautājums, kuru nekad, neviens nespēs definēt pareiz, nespēs izveidot kādu teoriju par to, kur nu vēl to pierādīt. katram ir sava dzīve, katram savi mirkļi, ko piedzīvot, katram savs mūža garums.
priecāties par dzīvi ir tik ļoti viegli aizmirst, priecāties par to, ka staigājam pa šo brīvības pilno zemi, ka elpojam šo svaigo gaidu, ka redzam cik pavasarī viss krāsaini plaukst un dzirdām, kā putni dzied, mēs aizmirstam priecāties par to, kas mums ir dāvāts un nav atņemts dzīves gaitā.
mirkli apstāties, apgulties uz zemes, dziļi ieelpot, atvērt acis un vērot dzīvi, tā ir ap mums un pat vairākas. Mums apkārt ir dzīves, kāda agrā skrējēja dzīve, kas paskrien garām mums atsājot aiz sevis lēnu vēja dvesmu, kādas vecas kundzēs dzīve, kas mūžīgi dejo Vecrīgas mazajās ieliņas, ar tik vieglu soli, ka šķiet tas nemaz nenogurdina, bet varbūt kāda cita dzīve, kāda maza bērna, kurš šūpojās, tā pavisam bezrūpīgi un šķiet, ka neko vairāk viņš nevēlās.
kāpēc tam visam paiet vienaldzīgi garām, kāpēc uztraukties par lietām, kas dzīvē neko nesniedz?
un kur mēs paliekam, par ko mēs kļūstam, ko mēs zaudējam, un kur ir tie mirkļi, kuri ir zaudēti lieki.
nav laika mirklim, mirklim, lai apstātos.

pateicies un priecājies par visu, kas ir sniegts, jo kādu dienu tas var tikt atņemts, no salkana skūpsta līdz elpas vilcienam.
ej un dzīvo.

hush.

nekad nepazudīs vientulības sajūta, mūžīgi būs tā, ka pavisam būtības esmu viena, viena pati, un neviena man nav apkārt, es esmu tikai, kad to vajag un vēl pāris reizes.un tā vienmēr.
nomācošā sajūta sirdī, domas, kas jaucās un neliek miera un tad tas viss paņemas un noguļās uz manas dvēseles, nospiež to kā ar mīklas rulli un šķietami nav palicis nekas pozitīvs...
bailes, ko pateikt par daudz, ko atzīst un tajā pašā laikā noklusēt, dažbrīd liekas ka klusums ir labākais, kas var iznākt no visa un labāk to nemēģināt lauzt, jo tad varbūt var iedzelt vēl vairāk.

un vai tagad ir vajadzīgs klusums?

nedomā slikti.

Jo vairāk cerību, jo vairāk vilšanos,
jābeidz cerēt un sapņot.
Jānolaižas uz zemes,
nekas nemainās.
Viss vienmēr notiek vienādi,
pat, ja tās ir dažādas situācijas.
Nav un nebūs.
Kārtējā dziļā ieelpa un izelpa,
mieru, tikai mieru, jāvalda pār asarām.

Tagad pilnīgs prāta lidojums,
vai vismaz cenšanās to panākt.
/un atkal kārtējā cerība/

 nespēšana pieslēgties tam, kam nepieciešams palielinās.

Prāts spēle sliktas spēles par dzīvi.

Man besī pieķerties cilvēkiem.
Man besī, ka šādi viss notiek.
P.s. man besī apdegusi āda

pārlejot

Saskatīt visu nedaudz krāsaināk,neļaut prātam pašam sevi aprīt.
Mēģināt vērot pasauli bez skarbām tumšo stikliņu brillēm, kas visu padara tik drūmu un nožēlojami pliekanu un šoreiz tas nebūs sāls, ko brūcei jāber vēlreiz un vēlreiz virsū, lai izjustu sāpes, kas smeldz dziļi dziļi sevī, pietiks ar pieskārienu, kurš liks iesmilkstēties visam ķermenim. Tas iziet caur mani, līdz nonāk līdz asaru līmenim un mēģinot turēt visu sevī es to raižu,bēdu,sāpju un vilšanas grozu pildu aizvien pilnāku, cerot, ka šis nebūs tas brīdis, kad viss būs pilns un sāks krist ārā, ka nesāksies emociju uzplūds.... sajūta, kā nepieņemta,lieka,nevajadzīga,nevēlama, cilvēks ar kuru ir ok - forša un tā - bet, lai tā arī paliek, nekas vairāk, kad es neesmu.
Zināt to, ka tā nav, man nepietiek, man jābūt pārliecinātai, bet tas nekad nenotiks, tāpēc turpinās domas pelēkās. Baidoties būt man pašai es aizraujos ar būšanu man pašai tumšajā pusē, atslēdzot domas viss ir saulains. līdz brīdim.
vēlos pamosties no murga, saprast, ka tas nav reāli, tas nav par mani.
un atkal, esmu pelēks negaisa mākonis, kas šalc par visu ar nepatīkamu dvesmu.
būt neesot.

Atā Šveice

Šveice - superīga uzdzīve nedomājot par visu citu, kas spētu mani satraukt, superīgi cilvēki,atpūta un brīva dzīve...

Lai cik arī bieži domātu par to, lai fcking nepieķeros nevienam, es to izdaru atkal un atkal un tad tikai čakarēju sev prātu... kā vienmēr, svarīgākie ir tie, kuriem iespējams tādiem nevajadzētu būt.
Pirmās stundas Latvijā un jau šķiet viss tik sūdaini, labāk palīkt nesaziņas zonā un nesatraukties ne par ko.
Vismaz zinu, ka manā paradīzē, kāds būtu gatavs mani satikt.

neizpratne

brīdi, kad šķiet, ka ir, es atkal aplaužos.
gaidīt un nesagaidīt.
man nepatīk nesaprast cilvēkus.
man nepatīk nesaprast sevi.

Muļķības

 galvas murgi, veci un jauni, viss viens liels juceklis - tāpat kā mana galva

*Tā stulbā sajūta kad zini, ka nekad nebūsi pirmajā vietā.
Nekad nebūs tā, kā vēlies.
Un pats stulbākais, ka nevari arī neko darīt,lai to labotu.
Sēdi un sevi maksimāli daudz vienkārši nogruzī un par ko,kāpēc? Tāpēc, ka neesi tas kas velies būt,tāpēc ka citiem nenozīmē tik daudz cik viņi Tev,tāpēc, ka saskati lietas kuru nav - jā tieši tāpēc,tāpēc tas viss,tas pilnigakais idiotisms.
Un vispār - kad ir tas mirklis, kad Tu tiec iemainīts pret kādu citu? Kā tas notiek?
Pat kad pats iemaini kādu tas šķiet tik nesaprotami.
Kāpēc nav vienkārši vienalga?
Un atkal tik nebeidzami daudz jautājumu.  Vai būs kāds kurš spētu uz viņiem atbildēt?
Vai varbūt parādīsies kāds kura dēļ vairs neradīsies jautājumi?! - un es pieķēru sevi sapņojot.
Jābeidz melot sev, jābeidz sevi garīgi nogalināt.

*Mirkļi kad Tu nevari kādam sev tuvām cilvēkam pilnīgi sagaidīt, kad pastāstīsi kas ir noticis,tā patīkama sajūta līdz pienāk nākošā diena un saproti ka otrs noslēdzās un nerunā, mirklis kad domā, ka kāpēc uzticēties, ja neuzticas pilnīgi man.

*PA LIELAM saprast, ka lielākoties cilvēkiem esi vienaldzīgs. Tas pat nav grūti pārbaudāms, bet jā, that's way forever alone in soul. 

*mūžīgais 2. vietas cilvēks, ja ne vēl sliktāk. 

*brīdis, kad šķiet Tu attālinies no visa, no visiem, no tā viena svarīgā - nesatiktā, šķiet, ka viss spēks prātam izsīcis un nav palicis vairs nekā, ta cerība, kas izkūp gaisā. Viss, vairs nav pilnīgi nekā. it kā saprātīgi un tajā pašā laikā gribās teikt: nē! - visam un mēģinātvirzīt dzīvi savādāk, kā tas parasti nav

es esmu viena un tāda palikšu.

p.s. kļūdu daudz  - tāpat kā manī

Spārni

vēlos to brīvību, brīvību sajūtām, ko spēj gūt viena vieta man - spārni.
kas ir šī par vietu? ta ir vieta, kur satikt superīgu cilvēkus, vieta, kur atpūsties no ikdienas, vieta, kur iepazīt pašam sevi un ne tikai,  šai vietai ir pavisam īpaša daļa no manas sirds.
Aizmirstoties es atrodu sevi - šķietami pavisam vāju un bezspēcīgu, un tajā pašā laikā piepildītu emociju un sajūtu, kuras nekad visa mūža laikā nav pārņēmušas mani.
Viss tā vien šķiet notiek, lai pārņemtu mani,manu sirdi, prātu un dvēseli, aizrautu to visu tālu prom un liktu nedomāt un raudāt - spēcīgi raudāt - un tad, kad to necerēti vismazāk gaidīsi, būs kāds apskāviens, bet ne tāds parasts, bet gan tāds, kas piepildīs Tevi pavisam pavisam pilnu ar visu, ko tajā brīdi šķietami būsi zaudējis -tikai kaut kā labāka. Viens vienīgs apskāviens - bet tāds piepildījums, siltums un līdzi jušana - labākais apskāviens manā mūžā.
Cilvēks, Tu, kurš man sniedzis tik daudz, pat neiedomājoties, tik daudz dzīvē mainītu domu. Kāds ārpus visa ierastā, kāds kurš ir licis domāt savādāk - licis uz daudzām "lietām" skatīties savādāk.
Nožēlot -  nekād to nedarīšu.
Vēlos sevi iztukšot un piepildīt. Vēlos vairāk nekā spēju iegūt.
Izsāpēt sāpi un priecāties.
Gribu, lai pienāk mirklis, tas īpašais man, kad visu atdodu un noticu.
Vēlos Ticēt pa īstam .

Life choices

Dzīvo dzīvi, kā pats to vēlies, nevis, kā kāds cits to vēlās.
Esi Tu pats ik uz soļa, ko dzīvē sper, jo tikai tā patiesa mīlestība, īsti draugi un laime Tevi atradīs un piepildīs.

baiļu būris

Cīnīties un nepadoties - tāds ir mēķis.
Bet ko darīt, ja nav pietiekoši liela spēka sevī, lai saņemtos un darītu lietas, kā tās jādara, pat saprotot, ka to spēj, ka tikai jāpiespiež sevi - kāpēc nedarīt neko ir tik viegli?
Bailes no zaudejuma un tā mūžīgi, attiecinot uz jebkuru dzīves situāciju - mācības, svarīgi cilveki, dzīve. Apšaubot sevi, es sevi gremdēju, lai kā arī velētos palikt virs horizonta, es slikstu pati sevī un savās domās.
un Dažbrīd kad šķiet, ka Tev vienmēr kāds ir blakus, tur pēkšņi neviena nav un tad rodas miljoniem jautājumu kāpēc tā? kāpēc es? ko es daru nepareizi? un varbūt atbildes ir tieši tik vienkāršas, ka es nespēju tās saskatīt, es tām ar aizvērtam acīm paslīdu garām - iespējams uz mikli nemaz nevēloties tās saskatīt; jo ir bail ka tās var sāpēt - sāpēt vairāk kā neziņa un izmisums.
Bail palikt pavisam vienai sevī. Bail no tā ka būs bail.
Nevēlos būt es pati - tik bieži, ka dažreiz šķiet, ka tā patiešām vairs neesmu es - ka tas ir kāds cits, kas visu saskata tik drūmi, bet varbūt es kļūdos, jo patiesība es zinu, ka kļūdos.
bet bailes ir dabiskas un baidās vājākie - es esmu vāja, dziļi sevī pat ļoti vāja.
pietrūkst atbalsta - kā vienmēr.
man trūkst vārdu ko teikt, jo domās ir skaļākas par vārdiem.
un to man ir daudz.

kāre

vēlme un iekāre.
iekāre pēc, kā nebijuša, bet tik ļoti velēta.
remdēt slāpes spēst tikai tad, kad notiks, kas vairāk par tikai gribēšanu.
bet nav neviena. no tiem, ko vēlos.
un tad sāk šķist, ka vēlos par daudz.
vai varbūt nav lemts.
būt pašai ar sevi mazina kāri.
es runāju/rakstu nesakarīgi teikumu pie teikuma, ar nepareizu uzbūvi kāda tā ir arī man.
reiz būs,tā es ceru, bet sāk apnikt gadīt.
rokas nolaižas pie gurniem un viss šķiet beidzies pat nesakoties.
man nav izvēles vai arī es neizvēlos.
es skaitu līdz trīs un esmu zaudējusi, jo zaudēt nozīmē, ko iegūt.
un atkal es ceru.
rinda pie rindas un es palieku šeit un tagad.
pavisam viena no visa apkārt.
šķiet, ka manis nav esot.

#restīte

Cilvēki.
Apkārtējie cilvēki, dažkārt saproti, ka tie ir tuvāki, kā pats spēj iedomāties un varbūt tas ir tikai acu apmāns. Dažbrīd šķiet, ka meloju pati sev, kad pēkšņi es attopos un saprotu, ka tur ir kaut kas pavisam daudz vairāk.
Melojot sev es palaižu garām vērtības, ko sniedz cilvēks, es zaudēju.
Tas ir meklējams dziļi dziļi manī un iespējams tur ir daudz melnu un netīru lietu, kas labāk paliek nospiestas un nekad neizlaistas gaismas staros, lai neliktu sev vilties no jauna.
Brīdī, kad jau šķiet - viss, šie ir īstie - notiek pretējais, kāds apgāž šo apgalvojumu pat bez pierādījuma, bez paskaidrojuma, bet gan tā vienkārši, tā kā matemātikā nenotiek. Es nonāku pie domam savām, vecām un jaunām.
Kas vairāk par vasaras dienām vai ziemas priekiem, kas vairāk par mani pašu. Saites, kas vieno, tās šķiet neparaujamas - līdz brīdim, viss notiek līdz tam brīdim. Bez prognozēm un nojausmām viss notiek vairāk, ka tam nāktos notikties. Nedrīkst atļaut sev nogrimt pavisam, tāpēc katru reizi es palecos uz katras likstas un tikai tā es spēju palikt virs horizonta.
Šis ir kas pavisam nozīmīgāks, šis ir, kas vairāk, par parasto.
Es šeit esmu un ap mani ir vēl parīs cilvēki - es priecājos.
Man ir. Es esmu. Vienmēr būs.

NEnosaukums

Kas notiek?
kāpēc notiek?

Vai tiešam visa sliktā sakne slēpjās manī, bet varbūt mani vēl kapinās kvadrāta un varbūt ne tikai.
Kādēļ tas notiek ar mani?
Es mūžīgi palikšu tas sliktais, kurš nav pareizi rīkojies, kurš velējis tač tikai slikto.
Es neesmu, nebūšu.
Varbūt slēpjas kāds nezināms, mistērisks ļaunums manī, par kuru man nav nojausmas, bet "draugiem" ir?
Kāpēc ir tik sasodīti daudz jautājumu, bet nevienas pašas atbilde? nedz manī, ne arī no kāda, ... ,kurs,kurš spēs man atbildēt uz šo? Tā noteikti nebūšu es, es nespēju būt, būt tas cilvēks.
Nav iespēju pazust, nav iespēju aizbēgt, to es nevēlos, bet varbūt es meloju pati sev, es vēlos.
Emociju uzplūdi, šoreiz ne tie pozitīvie un dzīves uzlabojošie, bet nomācošie, kas liek domāt ne tik par to vien, kā neko.
Vajag tukšumu, mieru, asaras, plecu. nevajag daudz, vienu, bet pavisam īpašu. īpašu man.
viens,divi vai sekos arī trīs? un vai šis turpināsies arī pēc trīs, vai tas būs galīgs vai bezgalīgs? Cerība un šaubas vijās viena ap otru, bet skaidrības pār mani nav,nav tagad, nav bijusi iepriekš un es šaubos, ka tā būs rīt, parīt vai kādu citu dienu.
un kas ir tagad?
tagad nav nekā
arī atbilžu nav.

mirkļi pirms ievada

Sirds dauzās strauji jo strauji.
Domas šaujas kā bultas,kuram nav mērķa, kurā trāpīt, tas tikai traucās.
Es nevēlos būt šeit,es nevēlos piederēt šeit, šeit ir pārāk nospiedoši,mana dvēsele noplok.
Dvēsele jūt sāpes,alkas,izmisumu un neizprati.
Sirds plosās, ka izsalcis vilks aitu pulkā, vai tā ir nevainīga rīcība,vai tā ir neziņa par esošo.!?

/es lieku pieturzīmes, kā to vēlas sirds, tā ir mana dzīve./

Prāts kliedz vienu, bet sirds, ko pavisam pavisam citu.

es vēlos lai esi mans draugs, ne vienkāršs draugs, bet gan pats labākais draugs, tāds ar kuru vēlos visu savu atlikušo dzīve pavadīt kopā, tāds no kura man nebūtu jāslepjās, būt man pašai - būtu dabiski.
vēlos, lai ne tikai vēlētos, bet lai arī būtu.
.... , kā vējš koku zaros Tu būtu ar mani. Tu būtu vienmēr un es būtu, bet ne šeit un ne tagad.
Vēl nav laiks, vēl nav laiks mums, (mums abiem), bet gan vientulībai un alkām pēc kā vairāk.
Mums ir jāizcieš sāpes, mums ir jākļūdās, lai reiz mēs būtu viens otram, pavisam.
Tā sākās mūsu stāsts, mūsu ievads, ar tukšumu sirdīs - klusumu dvēselē un neizprati prātā.
Mūsu dzīvēs pašlaik ir daudz komatu, , , kas liek turpināt mums dzīvot līdz brīdim, kad sastapsimies un pieliksim punktu vientulībai. . . un saksim teikumu ar LIELO burtu - teikumu par Mums, tas būs nebeidzams - mūžīgs.
Tu skausi mani un es Tevi un tā siltuma sajuta nepazudīs nekad. Sirdspuksti savienosies /kā kādā tekstā par sirdspukstu simfoniju/ tie būs kā viens vesels.
Laiks ir tas, kas mūs pašlaik šķir. Mirklis, kurš jāsagaida - satikšanas,liktenis,acu skatiens,mīla,sajūtas.
Viss pa īstam, ne kā sapņos, jo tad mēs kļūsim viens par otra sapni un to nebūs saprast nevienam.!?
Es būšu un Tu būsi, sirdis būs. Tā būs īstenība, īstenība mums, pavisam savadāk.
kaut skrietu šie vientulības mirkļi līdz īstajam mirklim, mirklim mums.
es turpināšu gaidīt un kļūdīties, jo tikai tā es nokļūšu Tavās rokās, Tavos glāstos, tikai tā es redzēšu Tavu acu skatienu. TIKAI TĀ TU SPĒSI SILDĪT MANU SIRDI.
Mirkli, lūdzu tuvojies ātrāk. Laiks, ļauj ritēt straujāk. Sirds, esi pacietīga.
Es gaidu Tevi, es ceru, ka Tu dari to pašu.

mīļākais moments

"Tagad acis ir vaļā,paskatāmies apkārt.
Pasaule ir brīnišķīga,pasaule ir brīnišķīga,
un mēs tajā pa vidu.
Pie kam visi šodien satikušies.
Vai tas nav brīnums ko?"

/Prāta Vētra - Vieglāk/

domu zīmes

Skrienam vienā skriešanā, bet pietiek ar mirkli, vienu vienīgu mirkli - palūkoties.
palūkotos sev apkārt un - saprast.
saprast, ka skrienot, mēs paskrienam garām - iespējai.
iespējai satikt daudzus - cilvēkus.
cilvēkus, kuri veido mūsu - dzīvi.
dzīve, kurā ir miljoniem, miljoniem - mirkļu.
un tā mūsu dzīve rit savu ritmu, pazaudētu mirkļu un iespēju.
mēs lēnam noslēdzamies sevi.
mēs pazūdam pūli.
mēs pazūdam sevī.
līdz brīdim, kad vairs nav kur skriet.
tad mēs esam spiesti apstāties - nožēlot skriešanu.
par vēlu viss.

dark side

Maza tumša telpa un klusums,visapkārt viens vienīgs klusums. Ne vēja dvesmas,ne gaismas stara.
Viss tā ka sapnī,nereāli. Sapnis vai murgs?
Vēloties piecelties ir sajūta ka krītu, bet kur un kāpēc?
Cenšoties un vēlreiz cenšoties ir panakumi.
Virsotne.
Ka izkāpjot no bedres es atkal jūtu dzīvi. Vēju,sirdspukstus,putnus visapkārt tik spožs.
Un es aizmirstos.
Pazudu sevi,it ka manis nemaz nav bijis.
Pavisam viens.
Pasaulē pieder man,nē,es piederu pasaulei.
Un pēkšņi.
Manis nav.