Cīnīties un nepadoties - tāds ir mēķis.
Bet ko darīt, ja nav pietiekoši liela spēka sevī, lai saņemtos un darītu lietas, kā tās jādara, pat saprotot, ka to spēj, ka tikai jāpiespiež sevi - kāpēc nedarīt neko ir tik viegli?
Bailes no zaudejuma un tā mūžīgi, attiecinot uz jebkuru dzīves situāciju - mācības, svarīgi cilveki, dzīve. Apšaubot sevi, es sevi gremdēju, lai kā arī velētos palikt virs horizonta, es slikstu pati sevī un savās domās.
un Dažbrīd kad šķiet, ka Tev vienmēr kāds ir blakus, tur pēkšņi neviena nav un tad rodas miljoniem jautājumu kāpēc tā? kāpēc es? ko es daru nepareizi? un varbūt atbildes ir tieši tik vienkāršas, ka es nespēju tās saskatīt, es tām ar aizvērtam acīm paslīdu garām - iespējams uz mikli nemaz nevēloties tās saskatīt; jo ir bail ka tās var sāpēt - sāpēt vairāk kā neziņa un izmisums.
Bail palikt pavisam vienai sevī. Bail no tā ka būs bail.
Nevēlos būt es pati - tik bieži, ka dažreiz šķiet, ka tā patiešām vairs neesmu es - ka tas ir kāds cits, kas visu saskata tik drūmi, bet varbūt es kļūdos, jo patiesība es zinu, ka kļūdos.
bet bailes ir dabiskas un baidās vājākie - es esmu vāja, dziļi sevī pat ļoti vāja.
pietrūkst atbalsta - kā vienmēr.
man trūkst vārdu ko teikt, jo domās ir skaļākas par vārdiem.
un to man ir daudz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru