Kas ir dzīve? mūžīgs jautājums, kuru nekad, neviens nespēs definēt pareiz, nespēs izveidot kādu teoriju par to, kur nu vēl to pierādīt. katram ir sava dzīve, katram savi mirkļi, ko piedzīvot, katram savs mūža garums.
priecāties par dzīvi ir tik ļoti viegli aizmirst, priecāties par to, ka staigājam pa šo brīvības pilno zemi, ka elpojam šo svaigo gaidu, ka redzam cik pavasarī viss krāsaini plaukst un dzirdām, kā putni dzied, mēs aizmirstam priecāties par to, kas mums ir dāvāts un nav atņemts dzīves gaitā.
mirkli apstāties, apgulties uz zemes, dziļi ieelpot, atvērt acis un vērot dzīvi, tā ir ap mums un pat vairākas. Mums apkārt ir dzīves, kāda agrā skrējēja dzīve, kas paskrien garām mums atsājot aiz sevis lēnu vēja dvesmu, kādas vecas kundzēs dzīve, kas mūžīgi dejo Vecrīgas mazajās ieliņas, ar tik vieglu soli, ka šķiet tas nemaz nenogurdina, bet varbūt kāda cita dzīve, kāda maza bērna, kurš šūpojās, tā pavisam bezrūpīgi un šķiet, ka neko vairāk viņš nevēlās.
kāpēc tam visam paiet vienaldzīgi garām, kāpēc uztraukties par lietām, kas dzīvē neko nesniedz?
un kur mēs paliekam, par ko mēs kļūstam, ko mēs zaudējam, un kur ir tie mirkļi, kuri ir zaudēti lieki.
nav laika mirklim, mirklim, lai apstātos.
pateicies un priecājies par visu, kas ir sniegts, jo kādu dienu tas var tikt atņemts, no salkana skūpsta līdz elpas vilcienam.
ej un dzīvo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru