nekad nepazudīs vientulības sajūta, mūžīgi būs tā, ka pavisam būtības esmu viena, viena pati, un neviena man nav apkārt, es esmu tikai, kad to vajag un vēl pāris reizes.un tā vienmēr.
nomācošā sajūta sirdī, domas, kas jaucās un neliek miera un tad tas viss paņemas un noguļās uz manas dvēseles, nospiež to kā ar mīklas rulli un šķietami nav palicis nekas pozitīvs...
bailes, ko pateikt par daudz, ko atzīst un tajā pašā laikā noklusēt, dažbrīd liekas ka klusums ir labākais, kas var iznākt no visa un labāk to nemēģināt lauzt, jo tad varbūt var iedzelt vēl vairāk.
un vai tagad ir vajadzīgs klusums?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru