Saskatīt visu nedaudz krāsaināk,neļaut prātam pašam sevi aprīt.
Mēģināt vērot pasauli bez skarbām tumšo stikliņu brillēm, kas visu padara tik drūmu un nožēlojami pliekanu un šoreiz tas nebūs sāls, ko brūcei jāber vēlreiz un vēlreiz virsū, lai izjustu sāpes, kas smeldz dziļi dziļi sevī, pietiks ar pieskārienu, kurš liks iesmilkstēties visam ķermenim. Tas iziet caur mani, līdz nonāk līdz asaru līmenim un mēģinot turēt visu sevī es to raižu,bēdu,sāpju un vilšanas grozu pildu aizvien pilnāku, cerot, ka šis nebūs tas brīdis, kad viss būs pilns un sāks krist ārā, ka nesāksies emociju uzplūds.... sajūta, kā nepieņemta,lieka,nevajadzīga,nevēlama, cilvēks ar kuru ir ok - forša un tā - bet, lai tā arī paliek, nekas vairāk, kad es neesmu.
Zināt to, ka tā nav, man nepietiek, man jābūt pārliecinātai, bet tas nekad nenotiks, tāpēc turpinās domas pelēkās. Baidoties būt man pašai es aizraujos ar būšanu man pašai tumšajā pusē, atslēdzot domas viss ir saulains. līdz brīdim.
vēlos pamosties no murga, saprast, ka tas nav reāli, tas nav par mani.
un atkal, esmu pelēks negaisa mākonis, kas šalc par visu ar nepatīkamu dvesmu.
būt neesot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru