Muļķības

 galvas murgi, veci un jauni, viss viens liels juceklis - tāpat kā mana galva

*Tā stulbā sajūta kad zini, ka nekad nebūsi pirmajā vietā.
Nekad nebūs tā, kā vēlies.
Un pats stulbākais, ka nevari arī neko darīt,lai to labotu.
Sēdi un sevi maksimāli daudz vienkārši nogruzī un par ko,kāpēc? Tāpēc, ka neesi tas kas velies būt,tāpēc ka citiem nenozīmē tik daudz cik viņi Tev,tāpēc, ka saskati lietas kuru nav - jā tieši tāpēc,tāpēc tas viss,tas pilnigakais idiotisms.
Un vispār - kad ir tas mirklis, kad Tu tiec iemainīts pret kādu citu? Kā tas notiek?
Pat kad pats iemaini kādu tas šķiet tik nesaprotami.
Kāpēc nav vienkārši vienalga?
Un atkal tik nebeidzami daudz jautājumu.  Vai būs kāds kurš spētu uz viņiem atbildēt?
Vai varbūt parādīsies kāds kura dēļ vairs neradīsies jautājumi?! - un es pieķēru sevi sapņojot.
Jābeidz melot sev, jābeidz sevi garīgi nogalināt.

*Mirkļi kad Tu nevari kādam sev tuvām cilvēkam pilnīgi sagaidīt, kad pastāstīsi kas ir noticis,tā patīkama sajūta līdz pienāk nākošā diena un saproti ka otrs noslēdzās un nerunā, mirklis kad domā, ka kāpēc uzticēties, ja neuzticas pilnīgi man.

*PA LIELAM saprast, ka lielākoties cilvēkiem esi vienaldzīgs. Tas pat nav grūti pārbaudāms, bet jā, that's way forever alone in soul. 

*mūžīgais 2. vietas cilvēks, ja ne vēl sliktāk. 

*brīdis, kad šķiet Tu attālinies no visa, no visiem, no tā viena svarīgā - nesatiktā, šķiet, ka viss spēks prātam izsīcis un nav palicis vairs nekā, ta cerība, kas izkūp gaisā. Viss, vairs nav pilnīgi nekā. it kā saprātīgi un tajā pašā laikā gribās teikt: nē! - visam un mēģinātvirzīt dzīvi savādāk, kā tas parasti nav

es esmu viena un tāda palikšu.

p.s. kļūdu daudz  - tāpat kā manī