Maza tumša telpa un klusums,visapkārt viens vienīgs klusums. Ne vēja dvesmas,ne gaismas stara.
Viss tā ka sapnī,nereāli. Sapnis vai murgs?
Vēloties piecelties ir sajūta ka krītu, bet kur un kāpēc?
Cenšoties un vēlreiz cenšoties ir panakumi.
Virsotne.
Ka izkāpjot no bedres es atkal jūtu dzīvi. Vēju,sirdspukstus,putnus visapkārt tik spožs.
Un es aizmirstos.
Pazudu sevi,it ka manis nemaz nav bijis.
Pavisam viens.
Pasaulē pieder man,nē,es piederu pasaulei.
Un pēkšņi.
Manis nav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru