Cilvēki.
Apkārtējie cilvēki, dažkārt saproti, ka tie ir tuvāki, kā pats spēj iedomāties un varbūt tas ir tikai acu apmāns. Dažbrīd šķiet, ka meloju pati sev, kad pēkšņi es attopos un saprotu, ka tur ir kaut kas pavisam daudz vairāk.
Melojot sev es palaižu garām vērtības, ko sniedz cilvēks, es zaudēju.
Tas ir meklējams dziļi dziļi manī un iespējams tur ir daudz melnu un netīru lietu, kas labāk paliek nospiestas un nekad neizlaistas gaismas staros, lai neliktu sev vilties no jauna.
Brīdī, kad jau šķiet - viss, šie ir īstie - notiek pretējais, kāds apgāž šo apgalvojumu pat bez pierādījuma, bez paskaidrojuma, bet gan tā vienkārši, tā kā matemātikā nenotiek. Es nonāku pie domam savām, vecām un jaunām.
Kas vairāk par vasaras dienām vai ziemas priekiem, kas vairāk par mani pašu. Saites, kas vieno, tās šķiet neparaujamas - līdz brīdim, viss notiek līdz tam brīdim. Bez prognozēm un nojausmām viss notiek vairāk, ka tam nāktos notikties. Nedrīkst atļaut sev nogrimt pavisam, tāpēc katru reizi es palecos uz katras likstas un tikai tā es spēju palikt virs horizonta.
Šis ir kas pavisam nozīmīgāks, šis ir, kas vairāk, par parasto.
Es šeit esmu un ap mani ir vēl parīs cilvēki - es priecājos.
Man ir. Es esmu. Vienmēr būs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru