kāre

vēlme un iekāre.
iekāre pēc, kā nebijuša, bet tik ļoti velēta.
remdēt slāpes spēst tikai tad, kad notiks, kas vairāk par tikai gribēšanu.
bet nav neviena. no tiem, ko vēlos.
un tad sāk šķist, ka vēlos par daudz.
vai varbūt nav lemts.
būt pašai ar sevi mazina kāri.
es runāju/rakstu nesakarīgi teikumu pie teikuma, ar nepareizu uzbūvi kāda tā ir arī man.
reiz būs,tā es ceru, bet sāk apnikt gadīt.
rokas nolaižas pie gurniem un viss šķiet beidzies pat nesakoties.
man nav izvēles vai arī es neizvēlos.
es skaitu līdz trīs un esmu zaudējusi, jo zaudēt nozīmē, ko iegūt.
un atkal es ceru.
rinda pie rindas un es palieku šeit un tagad.
pavisam viena no visa apkārt.
šķiet, ka manis nav esot.

#restīte

Cilvēki.
Apkārtējie cilvēki, dažkārt saproti, ka tie ir tuvāki, kā pats spēj iedomāties un varbūt tas ir tikai acu apmāns. Dažbrīd šķiet, ka meloju pati sev, kad pēkšņi es attopos un saprotu, ka tur ir kaut kas pavisam daudz vairāk.
Melojot sev es palaižu garām vērtības, ko sniedz cilvēks, es zaudēju.
Tas ir meklējams dziļi dziļi manī un iespējams tur ir daudz melnu un netīru lietu, kas labāk paliek nospiestas un nekad neizlaistas gaismas staros, lai neliktu sev vilties no jauna.
Brīdī, kad jau šķiet - viss, šie ir īstie - notiek pretējais, kāds apgāž šo apgalvojumu pat bez pierādījuma, bez paskaidrojuma, bet gan tā vienkārši, tā kā matemātikā nenotiek. Es nonāku pie domam savām, vecām un jaunām.
Kas vairāk par vasaras dienām vai ziemas priekiem, kas vairāk par mani pašu. Saites, kas vieno, tās šķiet neparaujamas - līdz brīdim, viss notiek līdz tam brīdim. Bez prognozēm un nojausmām viss notiek vairāk, ka tam nāktos notikties. Nedrīkst atļaut sev nogrimt pavisam, tāpēc katru reizi es palecos uz katras likstas un tikai tā es spēju palikt virs horizonta.
Šis ir kas pavisam nozīmīgāks, šis ir, kas vairāk, par parasto.
Es šeit esmu un ap mani ir vēl parīs cilvēki - es priecājos.
Man ir. Es esmu. Vienmēr būs.

NEnosaukums

Kas notiek?
kāpēc notiek?

Vai tiešam visa sliktā sakne slēpjās manī, bet varbūt mani vēl kapinās kvadrāta un varbūt ne tikai.
Kādēļ tas notiek ar mani?
Es mūžīgi palikšu tas sliktais, kurš nav pareizi rīkojies, kurš velējis tač tikai slikto.
Es neesmu, nebūšu.
Varbūt slēpjas kāds nezināms, mistērisks ļaunums manī, par kuru man nav nojausmas, bet "draugiem" ir?
Kāpēc ir tik sasodīti daudz jautājumu, bet nevienas pašas atbilde? nedz manī, ne arī no kāda, ... ,kurs,kurš spēs man atbildēt uz šo? Tā noteikti nebūšu es, es nespēju būt, būt tas cilvēks.
Nav iespēju pazust, nav iespēju aizbēgt, to es nevēlos, bet varbūt es meloju pati sev, es vēlos.
Emociju uzplūdi, šoreiz ne tie pozitīvie un dzīves uzlabojošie, bet nomācošie, kas liek domāt ne tik par to vien, kā neko.
Vajag tukšumu, mieru, asaras, plecu. nevajag daudz, vienu, bet pavisam īpašu. īpašu man.
viens,divi vai sekos arī trīs? un vai šis turpināsies arī pēc trīs, vai tas būs galīgs vai bezgalīgs? Cerība un šaubas vijās viena ap otru, bet skaidrības pār mani nav,nav tagad, nav bijusi iepriekš un es šaubos, ka tā būs rīt, parīt vai kādu citu dienu.
un kas ir tagad?
tagad nav nekā
arī atbilžu nav.

mirkļi pirms ievada

Sirds dauzās strauji jo strauji.
Domas šaujas kā bultas,kuram nav mērķa, kurā trāpīt, tas tikai traucās.
Es nevēlos būt šeit,es nevēlos piederēt šeit, šeit ir pārāk nospiedoši,mana dvēsele noplok.
Dvēsele jūt sāpes,alkas,izmisumu un neizprati.
Sirds plosās, ka izsalcis vilks aitu pulkā, vai tā ir nevainīga rīcība,vai tā ir neziņa par esošo.!?

/es lieku pieturzīmes, kā to vēlas sirds, tā ir mana dzīve./

Prāts kliedz vienu, bet sirds, ko pavisam pavisam citu.

es vēlos lai esi mans draugs, ne vienkāršs draugs, bet gan pats labākais draugs, tāds ar kuru vēlos visu savu atlikušo dzīve pavadīt kopā, tāds no kura man nebūtu jāslepjās, būt man pašai - būtu dabiski.
vēlos, lai ne tikai vēlētos, bet lai arī būtu.
.... , kā vējš koku zaros Tu būtu ar mani. Tu būtu vienmēr un es būtu, bet ne šeit un ne tagad.
Vēl nav laiks, vēl nav laiks mums, (mums abiem), bet gan vientulībai un alkām pēc kā vairāk.
Mums ir jāizcieš sāpes, mums ir jākļūdās, lai reiz mēs būtu viens otram, pavisam.
Tā sākās mūsu stāsts, mūsu ievads, ar tukšumu sirdīs - klusumu dvēselē un neizprati prātā.
Mūsu dzīvēs pašlaik ir daudz komatu, , , kas liek turpināt mums dzīvot līdz brīdim, kad sastapsimies un pieliksim punktu vientulībai. . . un saksim teikumu ar LIELO burtu - teikumu par Mums, tas būs nebeidzams - mūžīgs.
Tu skausi mani un es Tevi un tā siltuma sajuta nepazudīs nekad. Sirdspuksti savienosies /kā kādā tekstā par sirdspukstu simfoniju/ tie būs kā viens vesels.
Laiks ir tas, kas mūs pašlaik šķir. Mirklis, kurš jāsagaida - satikšanas,liktenis,acu skatiens,mīla,sajūtas.
Viss pa īstam, ne kā sapņos, jo tad mēs kļūsim viens par otra sapni un to nebūs saprast nevienam.!?
Es būšu un Tu būsi, sirdis būs. Tā būs īstenība, īstenība mums, pavisam savadāk.
kaut skrietu šie vientulības mirkļi līdz īstajam mirklim, mirklim mums.
es turpināšu gaidīt un kļūdīties, jo tikai tā es nokļūšu Tavās rokās, Tavos glāstos, tikai tā es redzēšu Tavu acu skatienu. TIKAI TĀ TU SPĒSI SILDĪT MANU SIRDI.
Mirkli, lūdzu tuvojies ātrāk. Laiks, ļauj ritēt straujāk. Sirds, esi pacietīga.
Es gaidu Tevi, es ceru, ka Tu dari to pašu.

mīļākais moments

"Tagad acis ir vaļā,paskatāmies apkārt.
Pasaule ir brīnišķīga,pasaule ir brīnišķīga,
un mēs tajā pa vidu.
Pie kam visi šodien satikušies.
Vai tas nav brīnums ko?"

/Prāta Vētra - Vieglāk/

domu zīmes

Skrienam vienā skriešanā, bet pietiek ar mirkli, vienu vienīgu mirkli - palūkoties.
palūkotos sev apkārt un - saprast.
saprast, ka skrienot, mēs paskrienam garām - iespējai.
iespējai satikt daudzus - cilvēkus.
cilvēkus, kuri veido mūsu - dzīvi.
dzīve, kurā ir miljoniem, miljoniem - mirkļu.
un tā mūsu dzīve rit savu ritmu, pazaudētu mirkļu un iespēju.
mēs lēnam noslēdzamies sevi.
mēs pazūdam pūli.
mēs pazūdam sevī.
līdz brīdim, kad vairs nav kur skriet.
tad mēs esam spiesti apstāties - nožēlot skriešanu.
par vēlu viss.

dark side

Maza tumša telpa un klusums,visapkārt viens vienīgs klusums. Ne vēja dvesmas,ne gaismas stara.
Viss tā ka sapnī,nereāli. Sapnis vai murgs?
Vēloties piecelties ir sajūta ka krītu, bet kur un kāpēc?
Cenšoties un vēlreiz cenšoties ir panakumi.
Virsotne.
Ka izkāpjot no bedres es atkal jūtu dzīvi. Vēju,sirdspukstus,putnus visapkārt tik spožs.
Un es aizmirstos.
Pazudu sevi,it ka manis nemaz nav bijis.
Pavisam viens.
Pasaulē pieder man,nē,es piederu pasaulei.
Un pēkšņi.
Manis nav.