*1

tas mirklis, kad esi kādu zaudējis un Tevī ir tukšums, neaizpildāms caurums, ko neviens nekad nespēs aizpildīt, jo tā kāda vairs nav..
Sirds un dvēsele raujās brīžiem tik ļoti pušu, ka šķiet lielākas sāpēs un ilgas nav iespējamas.
nekad nekas nav sāpējis kā šis viss, esmu sagrauta, mana būtība ir sagrauta. Dažbrīd šķiet, ka nespēšu nest vairs šo smagumu uz sevis, ka ir jau pārāk grūti kļuvis.
Es nespēju atbrīvoties, es nekad nespēšu to palaist sev sirdī, lai tas aizplūst. Šķiet es nekad nespēšu rast sevī mieru.
Milzīgās ilgas, ko izjūtu, tas pamazām mani pārņem arvien vairāk.Tik daudz asaru nekad savā dzīvē neesmu izraudājusi, cik šajos 3 mēnešos, laiks skrien ātri, bet šķiet arī ka sāpes pieaug. Kāpēc nav tā, ka laiks dziedē brūces?
Brīžiem vairs nespēju saprast, kas ar mani notiek, es nespēju sevi vairs kontrolēt, es nespēju saprast, kas ar mani notiek.
Mana dvēsele raud.

kāre

nekad nav bijušas tādas trīsas, tādas sajūtas, kā ir tagad.
tas ir tik neapturami, nespēju pārstāt, kaut gribu, lai tas beidzās!
sapņi - paliek vien kā sapņi, lai kā vēlētos pretējos.
kaut tas būtu tik vienkārši.
vēlēšanas lielāka, kāda jebkad ir bijusi.
sajust un izbaudīt.
kaut nedaudz, lai rimtos, kaut uz mirkli.
bet NEdrīkst, tas nav iespējams, nekādā veidā, SAPŅI VIEN!
Spēcīga iekāre.
atkal trīsas un elpas vilcieni aizraujas.
nevar atļauties, žēllllll.grūti.

vēlos!

Spārni

Vai ir vilšanās, vai tīrais vienalga jau palicis? Ne tikai Rudenī, bet arī tagad, savā veidā vienaldzība. Kļūstot visam grutakam ir zaudēta cerība un tā nav manējā, bet gan kāda cita.
Tas noteikti nav tas, kas man labākais varētu būt attiecoties uz manu dzīves grūtāko jautājumu, es maz nezinu vairs.
Bet ir bet.
Atrodas kāds, kam rūp, pazīstot mani vien 2 dienas, cilvēks ir devis man spēku, uzklausījis, ticējis, sniedzis vairāk nekā kāds cits to spētu. Pateicība, milzīga pateicība no manas puses.

Now is Good

Kas ir dzīve? mūžīgs jautājums, kuru nekad, neviens nespēs definēt pareiz, nespēs izveidot kādu teoriju par to, kur nu vēl to pierādīt. katram ir sava dzīve, katram savi mirkļi, ko piedzīvot, katram savs mūža garums.
priecāties par dzīvi ir tik ļoti viegli aizmirst, priecāties par to, ka staigājam pa šo brīvības pilno zemi, ka elpojam šo svaigo gaidu, ka redzam cik pavasarī viss krāsaini plaukst un dzirdām, kā putni dzied, mēs aizmirstam priecāties par to, kas mums ir dāvāts un nav atņemts dzīves gaitā.
mirkli apstāties, apgulties uz zemes, dziļi ieelpot, atvērt acis un vērot dzīvi, tā ir ap mums un pat vairākas. Mums apkārt ir dzīves, kāda agrā skrējēja dzīve, kas paskrien garām mums atsājot aiz sevis lēnu vēja dvesmu, kādas vecas kundzēs dzīve, kas mūžīgi dejo Vecrīgas mazajās ieliņas, ar tik vieglu soli, ka šķiet tas nemaz nenogurdina, bet varbūt kāda cita dzīve, kāda maza bērna, kurš šūpojās, tā pavisam bezrūpīgi un šķiet, ka neko vairāk viņš nevēlās.
kāpēc tam visam paiet vienaldzīgi garām, kāpēc uztraukties par lietām, kas dzīvē neko nesniedz?
un kur mēs paliekam, par ko mēs kļūstam, ko mēs zaudējam, un kur ir tie mirkļi, kuri ir zaudēti lieki.
nav laika mirklim, mirklim, lai apstātos.

pateicies un priecājies par visu, kas ir sniegts, jo kādu dienu tas var tikt atņemts, no salkana skūpsta līdz elpas vilcienam.
ej un dzīvo.

hush.

nekad nepazudīs vientulības sajūta, mūžīgi būs tā, ka pavisam būtības esmu viena, viena pati, un neviena man nav apkārt, es esmu tikai, kad to vajag un vēl pāris reizes.un tā vienmēr.
nomācošā sajūta sirdī, domas, kas jaucās un neliek miera un tad tas viss paņemas un noguļās uz manas dvēseles, nospiež to kā ar mīklas rulli un šķietami nav palicis nekas pozitīvs...
bailes, ko pateikt par daudz, ko atzīst un tajā pašā laikā noklusēt, dažbrīd liekas ka klusums ir labākais, kas var iznākt no visa un labāk to nemēģināt lauzt, jo tad varbūt var iedzelt vēl vairāk.

un vai tagad ir vajadzīgs klusums?

nedomā slikti.

Jo vairāk cerību, jo vairāk vilšanos,
jābeidz cerēt un sapņot.
Jānolaižas uz zemes,
nekas nemainās.
Viss vienmēr notiek vienādi,
pat, ja tās ir dažādas situācijas.
Nav un nebūs.
Kārtējā dziļā ieelpa un izelpa,
mieru, tikai mieru, jāvalda pār asarām.

Tagad pilnīgs prāta lidojums,
vai vismaz cenšanās to panākt.
/un atkal kārtējā cerība/

 nespēšana pieslēgties tam, kam nepieciešams palielinās.

Prāts spēle sliktas spēles par dzīvi.

Man besī pieķerties cilvēkiem.
Man besī, ka šādi viss notiek.
P.s. man besī apdegusi āda