pārlejot

Saskatīt visu nedaudz krāsaināk,neļaut prātam pašam sevi aprīt.
Mēģināt vērot pasauli bez skarbām tumšo stikliņu brillēm, kas visu padara tik drūmu un nožēlojami pliekanu un šoreiz tas nebūs sāls, ko brūcei jāber vēlreiz un vēlreiz virsū, lai izjustu sāpes, kas smeldz dziļi dziļi sevī, pietiks ar pieskārienu, kurš liks iesmilkstēties visam ķermenim. Tas iziet caur mani, līdz nonāk līdz asaru līmenim un mēģinot turēt visu sevī es to raižu,bēdu,sāpju un vilšanas grozu pildu aizvien pilnāku, cerot, ka šis nebūs tas brīdis, kad viss būs pilns un sāks krist ārā, ka nesāksies emociju uzplūds.... sajūta, kā nepieņemta,lieka,nevajadzīga,nevēlama, cilvēks ar kuru ir ok - forša un tā - bet, lai tā arī paliek, nekas vairāk, kad es neesmu.
Zināt to, ka tā nav, man nepietiek, man jābūt pārliecinātai, bet tas nekad nenotiks, tāpēc turpinās domas pelēkās. Baidoties būt man pašai es aizraujos ar būšanu man pašai tumšajā pusē, atslēdzot domas viss ir saulains. līdz brīdim.
vēlos pamosties no murga, saprast, ka tas nav reāli, tas nav par mani.
un atkal, esmu pelēks negaisa mākonis, kas šalc par visu ar nepatīkamu dvesmu.
būt neesot.

Atā Šveice

Šveice - superīga uzdzīve nedomājot par visu citu, kas spētu mani satraukt, superīgi cilvēki,atpūta un brīva dzīve...

Lai cik arī bieži domātu par to, lai fcking nepieķeros nevienam, es to izdaru atkal un atkal un tad tikai čakarēju sev prātu... kā vienmēr, svarīgākie ir tie, kuriem iespējams tādiem nevajadzētu būt.
Pirmās stundas Latvijā un jau šķiet viss tik sūdaini, labāk palīkt nesaziņas zonā un nesatraukties ne par ko.
Vismaz zinu, ka manā paradīzē, kāds būtu gatavs mani satikt.

neizpratne

brīdi, kad šķiet, ka ir, es atkal aplaužos.
gaidīt un nesagaidīt.
man nepatīk nesaprast cilvēkus.
man nepatīk nesaprast sevi.

Muļķības

 galvas murgi, veci un jauni, viss viens liels juceklis - tāpat kā mana galva

*Tā stulbā sajūta kad zini, ka nekad nebūsi pirmajā vietā.
Nekad nebūs tā, kā vēlies.
Un pats stulbākais, ka nevari arī neko darīt,lai to labotu.
Sēdi un sevi maksimāli daudz vienkārši nogruzī un par ko,kāpēc? Tāpēc, ka neesi tas kas velies būt,tāpēc ka citiem nenozīmē tik daudz cik viņi Tev,tāpēc, ka saskati lietas kuru nav - jā tieši tāpēc,tāpēc tas viss,tas pilnigakais idiotisms.
Un vispār - kad ir tas mirklis, kad Tu tiec iemainīts pret kādu citu? Kā tas notiek?
Pat kad pats iemaini kādu tas šķiet tik nesaprotami.
Kāpēc nav vienkārši vienalga?
Un atkal tik nebeidzami daudz jautājumu.  Vai būs kāds kurš spētu uz viņiem atbildēt?
Vai varbūt parādīsies kāds kura dēļ vairs neradīsies jautājumi?! - un es pieķēru sevi sapņojot.
Jābeidz melot sev, jābeidz sevi garīgi nogalināt.

*Mirkļi kad Tu nevari kādam sev tuvām cilvēkam pilnīgi sagaidīt, kad pastāstīsi kas ir noticis,tā patīkama sajūta līdz pienāk nākošā diena un saproti ka otrs noslēdzās un nerunā, mirklis kad domā, ka kāpēc uzticēties, ja neuzticas pilnīgi man.

*PA LIELAM saprast, ka lielākoties cilvēkiem esi vienaldzīgs. Tas pat nav grūti pārbaudāms, bet jā, that's way forever alone in soul. 

*mūžīgais 2. vietas cilvēks, ja ne vēl sliktāk. 

*brīdis, kad šķiet Tu attālinies no visa, no visiem, no tā viena svarīgā - nesatiktā, šķiet, ka viss spēks prātam izsīcis un nav palicis vairs nekā, ta cerība, kas izkūp gaisā. Viss, vairs nav pilnīgi nekā. it kā saprātīgi un tajā pašā laikā gribās teikt: nē! - visam un mēģinātvirzīt dzīvi savādāk, kā tas parasti nav

es esmu viena un tāda palikšu.

p.s. kļūdu daudz  - tāpat kā manī