tas mirklis, kad esi kādu zaudējis un Tevī ir tukšums, neaizpildāms caurums, ko neviens nekad nespēs aizpildīt, jo tā kāda vairs nav..
Sirds un dvēsele raujās brīžiem tik ļoti pušu, ka šķiet lielākas sāpēs un ilgas nav iespējamas.
nekad nekas nav sāpējis kā šis viss, esmu sagrauta, mana būtība ir sagrauta. Dažbrīd šķiet, ka nespēšu nest vairs šo smagumu uz sevis, ka ir jau pārāk grūti kļuvis.
Es nespēju atbrīvoties, es nekad nespēšu to palaist sev sirdī, lai tas aizplūst. Šķiet es nekad nespēšu rast sevī mieru.
Milzīgās ilgas, ko izjūtu, tas pamazām mani pārņem arvien vairāk.Tik daudz asaru nekad savā dzīvē neesmu izraudājusi, cik šajos 3 mēnešos, laiks skrien ātri, bet šķiet arī ka sāpes pieaug. Kāpēc nav tā, ka laiks dziedē brūces?
Brīžiem vairs nespēju saprast, kas ar mani notiek, es nespēju sevi vairs kontrolēt, es nespēju saprast, kas ar mani notiek.
Mana dvēsele raud.
